<>

   www.ji-magazine.lviv.ua
 

Tarass Voznaks

Ukrainu tur kopā ideja par valsti

Ļvivas pilsētas Nacionālā mākslas muzeja direktors Tarass Vozņaks (dz. 1957. g.) beidzis Ļvivas politehnikuma Mehānikas un tehnoloģiju fakultāti. Gorbačova pārbūves un atklātības politikas laikā iesaistījies ukraiņu tautas nacionālās atmodas kustībā. Tulkojis ukraiņu valodā daudzu moderno filozofu darbus, pētījis Galīcijas ebreju vēsturi. Vairāku monogrāfiju autors, kultūras tēmām veltītā žurnāla ? galvenais redaktors.

Jūsu darba kabinets atgādina nelielu gleznu galeriju. Kas ir gleznā redzamais brašais jātnieks?

T. Vozņaks: Austroungārijas monarhs Francis Jozefs I, kurš valdīja no 1848. gada līdz pat savai nāvei 1916. gadā. Ukraiņi bija lojāli Austroungārijas impērijas pavalstnieki, viņiem tas bija īsts zelta laikmets. Tolaik uz pārējās Eiropas fona Austroungārija bija salīdzinoši demokrātiska, iecietīga, pat liberāla valsts. Es pat teiktu, ka Austroungārija bija tagadējās Eiropas Savienības priekšvēstnesis. Te nepastāvēja nacionālā vai reliģiskā apspiešana, bija spēcīga vietējā pašpārvalde. Tautas, to skaitā ukraiņi, varēja brīvi lietot savu valodu. Impērijas armijā bija ungāru, poļu, ukraiņu militārās vienības. Milzīga atšķirība no cariskās Krievijas tautu cietuma. Gan poļu, gan ukraiņu tautu nacionālā atdzimšana sākās ne jau Vācijā vai Krievijā, bet gan Austroungārijā.

Tiem, kuri to nezina, es gribētu atgādināt šejienes ukraiņi nekad nav dzīvojuši zem krievu cara. Austroungārijas impērijas laikā tagadējie Ļvivas, Ternopiļas un Ivanofrankivskas apgabali iekļāvās Galīcijas karalistē. Pēc 1939. gada okupācijas padomju varai mēs bijām negaidīts un nepatīkams atklājums. Līdz tam krievi bija pieraduši pie lēnprātīgā, paklausīgā ukraiņa no Poltavas vai Čerņigovas, kādu to savos darbos tēloja Nikolajs Gogolis. Šeit viņi sastapās ar pavisam ko citu ar pretestību un nepakļaušanos.

Lasīju, ka jūsu tēvs jaunību pavadījis izsūtījumā Magadanā, vienpadsmit gadus no 1945. līdz pat 1956. gadam. Ko viņš tādu bija nodarījis?

Manam tēvam ļoti nepatika padomju vara. Ar to arī viss ir pateikts. Ne jau tikai viņam, no Rietumukrainas tika deportēti simtiem tūkstošu ukraiņu patriotu. Arī manas mātes ģimene, kas bija nometināta Jakutijā. Vecāki iepazinās un apprecējās pēc atgriešanās Ukrainā. Toreiz, pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, pie mums Galīcijā labākā rekomendācija bērnu laulībām bija izsūtījums. Ļaudis tā arī runāja ar viņu droši var precēties, cilvēks nāk no kārtīgas ģimenes, visi bijuši izsūtīti.

Es pats pirmo reizi Ļvivā nokļuvu vēl dziļos padomju laikos. Pietika pastaigāt pa tās ielām, lai saprastu, ka šī nepavisam nav padomiska pilsēta. Sena, bagāta, eleganta un eiropeiska.

Pateicoties Galīcijas stratēģiskajam izvietojumam un netālajai robežai ar ne visai draudzīgo Krieviju, šeit ieplūda lieli naudas un cilvēku resursi. Ļviva jeb, kā toreiz sauca, Lemberga bija ievērojams zinātnes un kultūras centrs. Tieši Ļvivā svētā Jura katedrālē 1826. gadā pirmo reizi tika atskaņots Mocarta Rekviēms. Šis milzīgais garīgais impulss nekur nav zudis un sajūtams joprojām.

Arī cilvēku mentalitātē?

Arī mentalitātē. Austroungārijas impērija bija dubultmonarhija, tā saucamais dalītais kronis, faktiski divas valstis Austrija un Ungārija, apvienotas zem viena jumta. Pietiek iesēsties vilcienā, šķērsot Karpatu kalnus, iebraukt Aizkarpatu apgabalā un nonākt pavisam citā Ukrainā. Jo tagadējais Aizkarpatu apgabals piederēja nevis Galīcijai, kur oficiālā valoda bija vācu, bet gan ungāru valodā runājošajai Austroungārijas impērijas daļai. Tur pat likumi bija citādi nekā Vīnē, Prāgā vai pie mums Galīcijā. Cilvēku galvā tolaik iedēstītā mentālā matrica jūtama vēl šodien, to var pamanīt pat ikdienas sīkumos. Pie mums Ļvivā ir laba kafija, bet Užgorodā jūs varat dabūt vēl labāku. Jo tuvāk Vīnei, jo kafija labāka tas ir kā likums. Un otrādi jo tālāk Ukrainā jūs ceļojat uz austrumiem, jo biežāk brokastu galdā parādās nevis kafija, bet gan tēja. Galīcijā viesībās parasts dzert alu vai šņabi, bet Aizkarpatos dzer vīnu. Tagad arī Ļvivā ir modē atvērt vinotēkas, jauni cilvēki gudri izsakās par upeņu vai melleņu smaržām vīna aromātā. Bet pie mums Galīcijā tas viss ir mākslīgi, pat mehāniski apgūts, kamēr Aizkarpatu ukraiņi vīna pazīšanas kultūru iesūkuši ar mātes pienu.

Lai gan Austroungārija beidza pastāvēt 1918. gada nogalē, tās gars joprojām virmo gaisā. To var sajust gan šeit Ļvivā, gan Černivcos, Užgorodā, Vīnē, Krakovā, Prāgā, Budapeštā. Piemēram, Polija līdz pat 1918. gadam bija sadalīta starp trīs impērijām cara Krieviju, ķeizara Vilhelma Vāciju un Austroungāriju. Šodien, ceļojot pa moderno Poliju, man pat nav jāskatās vecās kartēs, pat bez tām es ļoti labi redzu lūk, te reiz bijusi Vācija, te Krievijas impērija, bet te manai sirdij tik tuvā Austroungārija. Vieta, kur es jūtos kā mājās.

Bet kas vienoja Austroungāriju? Valsti, kurā kopā sadzīvoja tik daudzas un atšķirīgas tautas?

Trīs lietas katoļu baznīca, monarhija kā simbols un tolerantā, iecietīgā nacionālā politika.

Un tomēr 1918. gadā arī Austroungārija sabruka kā kāršu namiņš.

Nevis sabruka ar lielu blīkšķi kā Krievija, bet gan mierīgi sadalījās, un tā ir liela atšķirība. Tautas sāka dzīvot patstāvīgi, katra pati savā mājā. Pēdējais impērijas palieku dalīšanās process notika salīdzinoši nesen, 1993. gada 1. janvārī, kad civilizēti izšķīrās Čehija un Slovākija.

Bet kas tad vieno šodienas Ukrainu? Arī tā salikta kopā no reģioniem ar atšķirīgu vēsturi un dažādu tajos dzīvojošo cilvēku mentalitāti.

Lai arī tiekam uzskatīti par visai ticīgu tautu, reliģija tā tomēr nav. Pareizticīgā baznīca sašķēlusies trīs novirzienos, Galīcijā ir stipra Romas pāvestam lojālā grieķu-katoļu baznīca. Patiesībā tā nav arī valoda. Jā, Rietumukrainā skan gandrīz tikai ukraiņu valoda. Tomēr liels skaits ukraiņu valsts centrālajos un austrumu reģionos pagaidām vēl ikdienā sarunājas krieviski. Es saku pagaidām, jo situācija mainās par labu ukraiņu valodai. Vienlaikus daudzi zina divas valodas, pie mums Ļvivā pat trīs ukraiņu, poļu, krievu.

Ceļa malā ievēroju reklāmas plakātu farbivaņije dahiv. Zinot vācu valodu, vārdus Farben un Dach, sapratu, ka tiek piedāvāta jumtu krāsošana. Vai ukrainis no valsts austrumiem saprastu šo Galīcijas dialektu?

Gan jau saprastu. Turklāt literārās ukraiņu valodas pamatā ir Poltavas un Čerkasu dialekts no valsts austrumiem. Labi zināms, ka modernās krievu valodas pamatus licis Aleksandrs Puškins. Krievi šodien runā tieši tajā pašā valodā, kādā sāka rakstīt Puškins. Kad piedzima Puškins? 1799. gadā. Bet pirmais modernajā ukraiņu valodā sarakstītais literārais darbs iznāca 1798. gadā, tātad veselu gadu pirms Puškina dzimšanas. Tas bija Vergīlija poēmas Eneīda tulkojums, ko paveica Poltavas ukrainis Ivans Kotļarevskis. Tā nu iznāk, ka literārā ukraiņu valoda ir trīsdesmit gadus senāka nekā krievu.

Tas, kas šodien satur kopā moderno Ukrainu, ir pati neatkarīgas valsts ideja un tolerantā politika, kas spēj vienot tik dažādos reģionus. Ukrainas Konstitūcija runā nevis par ukraiņu, bet gan par Ukrainas tautu. Krievija mēģināja mūs sašķelt, iedēstīt vietējos krievvalodīgajos krievu nacionālisma un šovinisma idejas. Šie mēģinājumi piedzīvoja pilnīgu izgāšanos. Mūsu armijā, kas Donbasā patlaban karo ar Krieviju, apmēram puse puišu savā starpā sarunājas krieviski. Vēl vairāk daudzi no viņiem ir etniskie krievi. Un tomēr tas viņiem neliedz kļūt par Ukrainas patriotiem, pat atdot dzīvību par savu valsti. Bet Putinam jau to nesaprast.

Bet Donbasā viņam tomēr izdevās dažus apmuļķot.

Bez tiešas Krievijas intervences nekādas tautas republikas šajā reģionā nebūtu izveidojušās. Šodien Donbass ir Krievijas okupēta teritorija. Visas šīs runas, ka Donbass ir Ukrainas iekšēja lieta, ir cenšanās novērst uzmanību no galvenās problēmas, proti, no Krievijas agresijas. Protams, daļa cilvēku šajā reģionā ir inficēti ar Kremļa propagandu. Vienlaikus gan Donbasā, gan Krimā cilvēki mājās glabā Ukrainas pases. Tā sakot, katram gadījumam. Turklāt šis dokuments lieliski noder ceļošanai pa Eiropu!

Kā, jūsuprāt, ir mainījusies ukraiņu tauta kopš neatkarības pasludināšanas?

Šajos 27 gados ir izaugusi jauna, patstāvīga un uzņēmīga paaudze, kas nepazīst bailes, nacionālo apspiešanu, padomju varas iedēstīto absurdo dzīves kārtību. Ukrainas neatkarība, sava valsts, iespējas brīvi runāt un ceļot pa visu pasauli viņiem ir pašsaprotama lieta. Vecākās paaudzes pamazām aiziet mūžībā, vienlaikus neatkarībā izaugušu cilvēku kļūst aizvien vairāk.

Pēdējie četri gadi, kas pagājuši kopš Maidana revolūcijas un Krievijas agresijas, kā tie iespaidojuši cilvēkus?

Parasti saka, ka karš tas ir milzīgs ļaunums, un tā ir absolūta taisnība. Tomēr vienlaikus jāatzīst, ka Krievijas agresija izdarījusi milzīgu pakalpojumu Ukrainas valstiskumam. Tā ir konsolidējusi, apvienojusi mūsu tautu. Pēc manas pārliecības jau neatgriezeniski, atpakaļceļa vairs nav. Cits jautājums vai Ukraina patlaban ir tāda, par kādu mēs sapņojām pirms gadiem trīsdesmit. Daudzi jaunieši jūtas kā pasaules pilsoņi, pamet valsti, aizbrauc uz Eiropu, Kanādu vai Ameriku. Bet es neko nepārmetu, tā ir viņu izvēle un viņu tiesības. Ukraina ir bagāta valsts, kas diemžēl tiek slikti pārvaldīta. Faktiski valsts atrodas oligarhu rokās, daži desmiti cilvēku pārvalda ap 60% nacionālā kopprodukta. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc jaunieši aizbrauc.

Runā, ka Polijā vien jau esot ap miljons ukraiņu.

Vismaz! Šie cilvēki ir aizpildījuši mazkvalificētās darba vietas pēc pašu poļu aizceļošanas uz Rietumeiropu. Polijā šodien dzirdamas balsis sabraukuši te visādi. Bet patiesībā jau poļiem, čehiem, ungāriem un slovākiem nav citas alternatīvas. Jo ko tad viņi vēlas redzēt sev līdzās iebraucējus no Tuvajiem Austrumiem vai Āfrikas? Taču nē!

Ukraina vienmēr bijusi daļa no Eiropas, tagad tiek runāts arī par tuvināšanos Eiropas Savienībai. Bet vai modernā Eiropa ar liberālajām vērtībām atbilst ukraiņu priekšstatiem par to?

Eiropa lielā mērā zaudējusi savu garīgo kodolu. Pirmkārt, tā kļuvusi sekulāra. Lai arī baznīcas Eiropā redzamas vai ik uz soļa, cik uz tām vēl nāk cilvēku? Maz. Otrkārt, vecais kontinents ir noguris, arī demogrāfiskā ziņā tas kļūst aizvien vecāks. Pie Eiropas durvīm aizvien uzstājīgāk klauvē vitālas, enerģiskas, iekšēji motivētas tautas. Milzīgs izaicinājums mums visiem. Treškārt, modernā Eiropa patlaban piedzīvo ideju krīzi. Nav skaidrs, kurp un kā virzīties tālāk. Taču tā ir radoša krīze, ko, pēc manas pārliecības, mēs visi kopā pārvarēsim.

Juris Lorencs

4 08 2018

http://www.la.lv/ukrainu-tur-kopa-ideja-par-valsti/